Biznesa un saskarsmes kultūra Latvijā
Mazā Latvija ar saviem sasniegumiem nav uzskatāma par mazu un sevī noslēgušos
Kāds bieži sastopams mīts apgalvo, ka latvieši ir noslēgti un ar svešiniekiem iedraudzējas lēni.
Taču pasakiet, sniedzot roku latvietim, vārdu: lab-dien!, kas, jūsu mēlē pārtulkots, nozīmē labas dienas vēlējumu, un jūs redzēsiet, kā iemirdzēsies viņa pelēkzilās acis! Cieņas izrādīšana pret latviešu valodu, kas ir viena no divām vēl dzīvām palikušajām indoeiropiešu valodu saimes baltu valodām, atvērs jums pat visatturīgākā latvieša sirdi.
Daļa mītu par mazo ziemeļu tautu viducī starp savām Baltijas māsām tomēr ir patiesi. Piemēram, tas, ka latvieši... daudz dzied. Dzied skolēni un jaunieši, dzied pēc darba brīvajā laikā sievas un vīri, koros apvienojoties desmitiem tūkstošu dalībnieku. Regulāri ik pēc četriem gadiem viņi pulcējas uz Dziesmu svētkiem pat no tālākajām valsts malām un ar savām skanīgajām balsīm brīnumaini pāršalc visu Latviju.
Katrā ziņā vārds mūzika ir tā burvju nūjiņa, kas var noderēt ikvienā sarunā, kurā, jūsuprāt, varbūt iestājusies garāka pauze. Paradoksāli, bet fakts – pēdējos gados valsts finansējums mūzikai un kultūrai kopumā sarucis aizvien mazāks, taču Latvijas mūziķi – diriģenti, operdziedātāji, kori, atskaņotājmākslinieki un komponisti turpina plūkt vienus laurus pēc otriem, godam apliecinot savu piederību pie pasaules mūziķu augstākās kastas.
Būdama maza pēc teritorijas un iedzīvotāju skaita, Latvija, sākot ar Daugavpilī dzimušo pasaulslaveno gleznotāju Marku Rotko, dzimušo rīdzinieku kinomilzi Sergeju Eizenšteinu, ievērojamo Rīgā dzimušo angļu filozofu Jesaju Berlinu un beidzot ar, piemēram, pašreiz Eiropā tik ļoti mīlēto Jauno Rīgas teātri un tā režisoru Alvi Hermani - mazā Latvija ar saviem sasniegumiem kultūrā nav uzskatāma par mazu un sevī noslēgušos.
Atklāti sakot - Latvijai nedz vēsturiski, nedz ģeogrāfiski, atrodoties iekārojamā pozīcijā pie jūras, ceļā starp austrumiem un rietumiem, noslēgties vienā valodā, kultūrā, vērtību un tradīciju izpratnē nekad nav bijis iespējams. Un kur nu vēl mūsdienās, kad ekonomikas un citi sakari nepazīst robežas! Pielāgojoties steidzīgajam laikmetam, Latvijā dzīvojošo dažādo tautību mazuļi - latvieši, krievi, ebreji u. c. – tagad jau bērnudārzā sāk mācīties angļu valodu.
Dažkārt tas pat var šķist pārsteidzoši – ar kādu uzticību Rietumu kompāniju meitas uzņēmumi Latvijā ievēro starptautiskā mātes uzņēmuma darījumu kārtošanas tikumus un korporatīvās ieražas. Taču... savureiz ne mazāku pārsteigumu var sagādāt arī nacionālo uzņēmumu dažādo temperamentu biznesa kultūra. Runa ir par tām interesantajām situācijām, kad jūs sev jautājat un skaidrībā netiekat - kāpēc lietas šajā valstī notiek tā, kā notiek?
Viena no latviešu tautas lielākajām garīgajām bagātībām ir tā sauktās tautasdziesmas. Īsas, kodolīgas, ritmiskas četrrindes, kuru valoda un sižets ir tik kolorīts, ka tautasdziesmas ir iekļautas UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā, taču gandrīz nav pārtulkojamas citās valodās. Ja tas būtu izdarāms vienkāršāk, tautasdziesmu pārnesumi svešvalodās ļautu vieglāk saprast, kas virza un urda Baltijā dzīvojošos.
Kāpēc ik gadu vasaras saulgriežu laikā 23. un 24. jūnijā visi izbrauc ārpus pilsētas pie dabas, lasa pļavās puķes un pin vainagus? Liek pie lūpām putojošu alus kausu un sagaida saullēktu pie ugunskura? Kāpēc ziemā tik daudzi no līdzenās Latvijas dodas uz kalniem un mēģina apgūt slēpošanas prasmi, kāda, liekas, pa spēkam vien kalniešiem? Kāpēc sievietes šai zemē ir tik skaistas, bet vīrieši agros vasaras rītos siltu gultu apmaina pret makšķeri un laivu rāmā ezerā?
Nujā, tā laikam ir - pieraduši pie nepieciešamības strauji adaptēties dažādās situācijās, baltieši ir izkopuši sevī kāri uz mācīšanos un visa jaunā, modernā, progresīvā (svešu zemju, tehnikas un tehnoloģiju sasniegumu, u.c.) apguvi. Tomēr, no otras puses, Baltijas piekrastē dzīvojošie vēl aizvien ir saglabājuši tautas pagātnē sakņoto tuvību dabai un... joprojām nereti ir pārāk kautri sevis pašnovērtējumā. Dažkārt latvieši apšauba pat savu humora izjūtu. Bet vai gan tauta, kurai bijis jāizcieš tik daudz varas maiņu, bez pasmiešanās prasmes būtu spējusi izdzīvot? Tikai ziemeļnieku humors slēpjas dziļāk un tā sagaršošanai gluži kā maizes kukulītim jānogriež garoziņa.
Starptautiskajā izstādē EXPO 2010 Latvijas paviljons visai pasaulei demonstrēja, ka ar gudras tehnikas palīdzību cilvēks var lidot kā putns. Gluži vai ilustrējot seno tautas parunu: Mazs cinītis gāž lielu vezumu! Vai - otru populāru sakāmvārdu: Neskati vīru pēc cepures!, t. i., nevērtē pēc ārējiem parametriem!
Foto: Fotolia
